Uz nākamajām lapām varat pāriet  uzklikšķinot uz lapu saraksta labajā pusē kā arī šeit uz nākamā bloga numuru:
Vizuālās mākslas izstādes 2 

Borisa Bērziņa darbi LMM izstādē

Vai ir iespējams neglīto padarīt par skaistu, ja to uzglezno? Mazs bērns, ar gleznojamiem rīkiem staigāja gar Borisa Bērziņa bildēm un izmisis skolotājai teica: „Kādas briesmīgas bildes!” Un pārgāja uz blakus zāli lai gleznotu L.Liberta gleznas studiju.

Jā, tiešām sarežģīta situācija. Kā uz šīm bildēm skatīties un vai vajag iestāstīt bērnam, ka viņam nav taisnība? Viņam trūkst izglītības? Gaumes? Ko tad īsti redzam šīs izstādes B.Bērziņa bildēs? Tie ir portreti. Portretu imitācijas, jo faktiski no portreta žanra te ir tikai kompozīcija. Tur redzam vai nu paša mākslinieka portreta vaibstus vai kāda cilvēka vispārinājumu ar paralēlām ikonmākslu studijām.

Es baudiju plastiku, kompozīciju, tonālās attiecības. Bet sižets, saturs? Varbūt esam nepareizi audzināti, ja gaidam no gleznas kaut ko estētiski skaistu? Te tā nav? Vai nav? Jā, man palīdz mana izglītība. Bet vai tas nozīmē, ka arī skatītājam ir jābūt ar speciālu mākslas izglītību? Es varu jūsmot par asprātīgu kompozīciju, neparastiem tēliem un to studijām, par izaicinājumu tradicionālajiem estētikas stereotipiem.. Reiz, kad jautāju māksliniekam par to, kamdēļ viņš glezno tos, kuri dabā neliekas īpaši skaisti, viņš atbildēja, ka skaistos nav jāglezno, viņi tā pat tādi ir. Ir jāmēģina parādīt skaitumu tur, kur mēs to citādi neredzam. Ļoti humāna tēze. Mākslinieks mēģina atrisināt šo nevieglo jautājumu- kā padarīt skasitu to, kas tāds dabā nav. Pareizāk,- kurš mums neliekas skaists, jo tā esam audzināti.

Jā, arī tie ikonu personāži, ko redzam Borisa Bērziņa bildēs nav nekāds fiziskā skaistuma etalons. Tur ir tikai skaista misija. Visu skaisto te dod saturs. Arī B.Bērziņa bildēs? Arī tie resnvaidži? Arī tie dzērāji ar uzdauzītajām acīm? Jā, tā ir gandrīz unikāla mākslinieka misija- padarīt skaistu neglīto! Nu pamēģinat izvēlēties kādu nodzērušos tipiņu no visa cilvēku daudzuma un pamēģināt uzgleznot viņu tā, lai mēs teiktu- fantastiska bilde!

Brīžiem ir sajūta, ka ikonglezniecības elementi, kompozīcija, bildes noformējums utt., ir ņemti palīgā, lai skatītājam būtu vieglāk skaisto ieraudzīt. Tas mūs kodē uz pozitīvu attieksmi pret bildi un ar to- palīdz pieņemt šo neparasto estētiku. Katram ir tiesības kaut kā un kaut kur reiz justies skaistam. Mākslinieks to palīdz īstenot. Tā nav „poveriska” attieksme pret skaisto un nav mūsdienās tik populārā ironiskā groteska, kad liekas galvenais ir izteiksmīgums un tā sasniegšanai attaisnojami jebkuri līdzekļi un intelektam te nav nozīmes. B.Bērziņa bildēs ir pozitīvas misijas spēks. Tas var spārnot, tas var sabaidīt, bet neneoliedzami tas tur ir.

Fantastiska, skulpturāla plastika, kas brīžiem rada sajūtu, ka deformējas pat zīmējuma virsma. Un tomēr tā iet rokrokā ar norādi uz studijām un meklējumiem. Blakus super stabilajām profila bildēm, ļoti bieži redzam studijas ar norādi, ka līdz šai stabilitātei ir iets garš studiju un meklējumu ceļš un tas nav slēpjams, bet ir pats kā mākslasdarbs. Kaut kas no baroka. Ne velti bieži B.Bērziņa bildēs ierauga paralēles ar P.P.Rubensa estētiku.  Bērziņš gan nav tik sportisks kā Rubens un kompozīcijas nav tāda ķermeņu kustība, bet process tiek rādīts ar studijveida piezīmēm uz lapas, kas dod savdabīgu ornamenta simbolisma sajūtu.

B.Bērziņa estētikas pieņemšanai ir nepieciešama zināma inteliģences pakāpe. Tā palīdz iegūt baudījumu.

    

Barbaras Gailes gleznu izstāde LMA

Krāsu laukumu izstāde. Krāsu laukumu. Lielāku, mazāku, melnu, baltu pelēku; ar švīkājumiem, bez, ar pumpām un bez.

Es vēlos saprast. Vēlos sajust. Uz mani zaglīgi skatās citu skatītāju acu skatieni, liekas jautājot ko līdzīgu.

Radošs eksperiments. Vai cilvēks ir iedziļinājies tehnikas niansēs, ka zina par daudz. Es kādreiz ko līdzīgu sajutu savā mācību  priekšmetā augstskolā (nav pat svarīgi šoreiz, kas tas ir par priekšmetu- vispārināsim)- es gatavojos, gatavojos, vācu un vācu jaunus materiālus, lasīju un lasīju un vienā brīdī jautāju- bet kam tas viss ir vajadzīgs, jo lai kāds tam sekotu līdz ir jāmācās tikpat daudz cik man, bet cik būs tādu, kas tam veltīs tik pat daudz laika?

Ar Barbaras gleznām ir kas līdzīgs. Es saprotu cik daudz nianses var ieraudzīt profesionālis skatoties aizssvīdušu spoguli vai portfeļa ādas faktūru. Bet to nevar gaidīt no neprofesionāla skatītāja

Ja velkam paralēles ar zinātni- ir līmenis, par kuru var stāstīt skolā, ir līmenis, ko var publicēt populāros žurnālos, ir līmenis, ko var stāstīt augstskolu studentiem, bet ir- ko stāstīt augstākā līmeņa speciālistiem aiz aizslēgtām durvīm.

Mēs visi varam tiekties, lai nokļūstam tur, aiz tām aizslēgtajām durvīm un saprotam par ko tur ir runa. Mēs visi. Bet retajam tas izdosies.

Barbarai ir izdevies ieiet aiz tām durvīm un šobrīd viņai pašai tas ļoti patīk. Tā ir skaista sajūta un saprotams, ka no tās jācenšas iegūt maksimālais. Un tad jāseko nākamajam solim- tā ir atgriešanās pie tiem, kuri arī grib, bet nespēj, saprotot, ka vēl burvīgāk ir pastiept roku un palīdzēt pie sevis nonākt citiem, lai arī mēs, jūs, viņi, viņas spējam iegūt to baudījumu, ko pašlaik māksliniece. Lai izdodas. Bet varam mēģināt arī paši paieties pretīm, pārslimojot pirmo apjukumu, pirmo samulsumu.

Ir gan vēl kādas pārdomas par niansēm, kuras kādreis sevī nēsāju, klausoties dažādu sprediķotāju bībeles teksta interpretācijas, kad sēdēju parkā un mani tiecās pamācīt šie klejojošie gaismneši. Esmu daudz to lasījis un tomēr, katrs no šiem vienā un tajā pašā vietā saskatīja arvien jaunas un jaunas nianses līdz nepazīšanai  pamainot attiecīgās rindkopas saturu un jēgu. Un man brīžiem likās, ka arī Vinniju Pūku lasot dienu dienām tā pamatīgi analizējot katru teikumu, mēs tur ar laiku ieraudzīsim tādus filozofiskos dziļumus, nu T..Ā..D..U..S, ka varētu šo tekstu ierindot starp pasaules dižāko garīgo mantojumu ar pārpasaulīgu izcelsmi.

Mēs te, LMA izstāžu zālē, Barbaras Gailes darbos varam redzēt nianses. Smalkas, smalkas nianses.

Ieva Iltnere mākslas Galerijā Rīga

Elegants aristokrātisms banku ierēdņu drēbju krāsās. Ieva Iltnere sevi parāda kā eleganta dāma latviešu gleznotāju vidū. Tas mazliet disonansē ar blakus esošās Vecrīgas Ziemassvētku suvenīru ņirboņu. Bet, te arī izspaužas aristokrātiskais- es tam stāvu pāri! Lai gan visdrīzāk tam nav nekāda Ziemassvētku konteksta. Tā vienkārši ir gadījies. Bet līdz ar to arī saasinās uzmanība pret to, ko redzam tieši šādā izskatā. Ieva Iltnere nekad nav bijusi mākslinieks-kaitinātājs vai mākslinieks-huligāns. Viņas darbi  vienmēr ir fascinējuši ar sievišķīgu lielumu un pamatīgumu. Arī darbu izmēros. Arī darbu idejās. Arī darbu kvalitātē.

Man redzētais lika padomāt par to „pareizo” pasauli mums apkārt, kas lemj par mūsu dzīves kvalitāti un kur emocijas rodas tikai ja tev iesper zibens vai atrodas kārtējais upuris, kam pieklajības dēļ mēs visupirms pajautājam „vai ar tevi viss ir kārtībā” un „piedāvājam dvieli”. Kur ziedu pļava ir banalitāte, par kuru nav vērts runāt.

Esam starp divām pelēkajām pasaulēm- to ierēdņu formastērpu pelēcību un „latvisko” pelēcību. Aiz katrām no tām stāv kas liels un ietekmīgs. Mūsu etniskā un politiskā metafora. Ievas darbi vairāk gan aktualizē mūsu politekonomiskās civilizācijas gaumi un stereotipus, kas saka, ka ierēdnim jābūt pelēkam, blakus lielajai lietai, ko tas pārstāv. Briesmīga ideja. Novecojusi un briesmīga. Varbūt tamdēļ tā iekrita Ievas darba nosaukumā norāde uz „sofu sēņu krāsā”.

Vienlaikus- ja skatām šīs gleznas kā mūsdienu interjera daļu, tai nav tās dekorativitātes, ko bieži redzam mūsdienu jaunās paaudzes mākslinieku darbos kā ierēķinu, ka gleznu gribās pārdot. Tas nav dekoratīvs laukums ar pārsteidzošu tehnikas demonstrējumu. Tās pircējiem jābūt labas mākslas sapratējiem. Arī gara aristokrātiem. Brīžam liekas, ka Ieva bīstami manipulē ar to cilvēku stereotipiem, kuri spējīgi viņas darbus nopirkt. Arī te izpaužas viņas fascinējošais inteliģentums.

Es gan teiktu, ka Ievas darbi labi saderētu komplektā ar vīra- Jāņa Mitrēvica darbiem, no kuriem vismaz pārīti pašlaik varm redzēt galerijā „Māksla XO”. Lielisks tandēms.

Jā, kā būtu ar Ievas darbiem, ja apkārtējā pasaule mums dotu kaut mazliet vairāk prieka..?

Vēsturiski? Nāk prātā arī citādas paralēles- pelēkie baroka laika spāņi vai..- Rembrants, kuram vienkārši nabadzība lika spēlēties ar vienu pašu brūno. Ievas darbos ir no baroka laika spāņu aristokrātijas vai Rembranta koncentrēšanās uz vienas krāsas iespējām un norādi par piederību sava laika gleznotāju elitei.

Zigmunds Bielis un Jānis Straume Laimīgās mākslas muzeja salonā Pinakotēka Galerijā Rīga

Zigmunda Bieļa tēlniecības darbu ekspozīcijā pirmkārt pamanīju perfekti apspēlētus vecā bruģa akmeņus. Perfekti. Ar mokām var nociesties nepārbraucot ar roku, lai izbaudītu akmeņa faktūru, formu un kā tā pārauga metālafigūru turpinājmos. Ikdienā redzam šo kombināciju, tikai komplektā bruģis un automašīnu dzelži, kur viens ekspluatē otru. Te ir fantastiska saderība. Kā mieru izlīguši vai mīlestībā atzinušies.  Man te nāk prātā A.Čaka dziesmas bruģim. Te ir „Sirds uz trotuāra”. Tā ir dziesma bruģim.

Man gan būtu gribējies mazliet vairāk klusuma apkārt. Gandrīz par raibu viss ietvars un darbus pat tā uzreiz neieraugi. Meklējot. Bet varbūt tas ir  dabiski, kā jau bruģis pilsētā- nepamanīts un piemīts. Mēs arī te to nepamanām. Tikai kad apsēžamies aiz piekusuma un nolaižam acis, ieraugam visu dabas zīmējumu akmens dzīslās, iztēlojamies to, kurš bija to mākslinieks, mēs apskāršam, kas ir visapkārt. Arī te- Galerijas Rīga Laimīgās mākslas muzeja salonā. Un arī pārejie mākslinieka tēli te ir pilntiesīgi bruģa apdzīvotāji- elegantu auto plūdlīnijām un tomēr apgaroti, ar uz saviem pleciem izdzīvota satura informāciju.

Ir vērts aiziet. Ir vērts.

Jāņa Straumes paradoksālie mēbeļu dizaina pieminekļi man likās labi sazied ar Z.Bieļa mazo formu tēlniecību.

Arī te redzam augstākās proves profesionālisma pārsteidzošus savijumus ar elegantu pilsētas puikas vēlmi atdzīvināt to, kas mums liekas statisks pēc savas definīcijas. Mēbeles atdzīvojušās kā modes skatei ar visu šīs modes skates statusu- tu skaties uz to kā mākslas darbu un tikai tad saproti- ka tam ir pielietojums. Un arī nevienmēr, ja par pielietojumu nesaucam baudījumu par mākslinieka augsto pienesumu. Varbūt esam pārspīlējuši domājot, ka mēbelei visupirms jābūt funkcionālai. Pareizāk- vai esam pareizi sapratuši vārdu „funkcionāla”? Tas nepavisam nenozīmē kaut ko uz kā var uzsēsties vai kurā kaut ko var ielikt. Te ir atbilde- funkcionalitātei ir arī garīga dimensija. Ja tā mums dod estētisku komfortu, tad tā ir funkcionāla. Ja, protams, gribam uz visu skatīties lietišķi un praktiski.

Taisīt mēbeli ka izaicinošu mākslas darbu bez praktiskās funkcionalitātes ir liela meistara privilēģija. Savā ziņā tas var atsaukt atmiņā antīkās Romas triumfa arkas, kur pirmo reizi tik efektīvi eksponējās nekur neizmantojama arhitektūra vai divdesmitā gadsimta dadaisti, kuri gan drīzāk kaitināja publiku laužot estētikas stereotipus. Bet,- ja antīkā Roma vēl demonstrēja tehnisku varēšanu, tad dadaisti varēja iztikt bez amatprasmes, te svarīga bija iesīkstējušās publikas kaitinoša ideja. Te pirmoreiz mēbele varēja tikt izrauta no konteksta un eksponēties kā mākslas darbs.

J.Straupes darbos nevaram redzēt dadaistisku antiestētismu, te pamatos redzama ļoti laba makslinieciskā izglītība un gaume. Tas ir „romisms” latviskā garā- mazliet miniatūrāks, komplektā ar bijāšanu pret amatprasmi visaugstākā līmenī un arhitektūras vietā te ir mēbele. Cepuri nost! Te tiešām redzam meistaru ar lielo burtu!

Aigars Bikše un Māris Bērziņš galerijā "Māksla XO"

Ideja baigi labā. Pagātnes nav, ir tikai mīts. Istāde domāšanai. Un tomēr tā nav tikai konceptuālā maksla vien, kur eksponējas ideja pati par sevi, tā ir arī forša tēlniecība. Man gribētos teikt, ka ja pamatā ir laba ideja, mākslas darbs iegūst īpašu skanējumu. Izstāde- intelektuāla meditācija. Tamdēļ tā dod īpašu baudījumu mūsdienu seriālu apstākļos.

Nepabeigtās tēlniecības darba filozofija nav nekāds retums pasaules mākslas vēsturē un zināma vismaz no Mikelandželo laikiem. Un tomēr,- viena lieta, kad nepabeigtības filozofija notušē makslinieka reālu nespēju novest darbu līdz galam, cita- kad tās fizisko nepabeigtību turpina mūsu domas un noved līdz darbam, kas atbilst mūsu intelektam atbilstošam iznākumam. Tādējādi var pameditēt arī par to, kas īsti ir pabeigts mākslas darbs? Kur tam ir gals? Mums ir ieaudzināta stereotipa patiesība, ka labam literāram darbam ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Tādējādi, mākslas darbs ir pilnīgi apaļš un noslēgts- doma ir pieteikta, risināta un atrisināta. Viss. Tur vairs nav ko darīt. Citāda kompozīcija ir vairāk raksturīga austrumiem, bet Rietumu mākslā varam pamanīt no B.Brehta laikiem, kad tika „atcelts” nobeigums un izrāde, bija jābeidz skatītajam galvā, kad priekšskars ir aizvēries.

Apmēram tādas izjūtas ir A.Bikšes šaja izstādē. Nobeiguma nav un mums pašiem ir iesāktais jāturpina. Tādējādi nobeigums (briesmīgs vārds) var būt neskaitāmos variantos. Bet galvenais- tā nav tur izstāžu zālē. Tas ir dzīvs darbs. Gluži kā mūsu atmiņas par vēsturi, kas te apspēlētas- nobeigumi šīm atmiņām ir neskaitāmos variantos. Lai tā ir tuva Latvijas vēsture- Rainis, Aspazija, Ļeņins Cēsu ielā vai Sarkanais strēlnieks vai da vienalga kas no vēstures- katrs mēs par to zinām ko kaut nedaudz bet atšķirīgs un visiem ir taisnība, visiem- patiesība, jo ir viņa galvā un viņš taču ir patiesībā! Ne tā?

Burvīga neliela izstāde. Svētki mūsu domāšanai. Tāds intelektuālais estētisms.  Iespējams. Tikai iespējams, ka baudas iegūšana no šiem darbiem ir atkarīga no mūsu intelektuālās attīstības līmeņa. Tas nav tukšais (bez nonievājuma) estētisms, kas liek vienkārši priecāties par bildi un viss.

Konceptuālās mākslas klātbūtnes efektu pastiprina Māra Bērziņa izteiksmīgā un asprātīgā literatūra, kas eksponēta pie katra no mākslas darbiem. Cepuri nost par šo ideju, ja vien.. ja vien labprāt paņemtu izdukātas lapiņas līdzi un palasītu tā vēl un vēlreiz mājā, atceroties izstādē redzēto. Lasīt izstādē tik daudz ar meditatīvu noslaņu kaut kā nav tik viegli. Gribas aptaustīt acīm un rokām A.Bikšes darbus. Un palasīt pēc tam. Varbūt dzerot kafiju ar kūku, bet pēc tam. Tur uz vietas es domu tikai aizsāku..

Par to vaicāju izstādes telpu saimniecei. Saņēmu atbildi- pirms Ziemassvētkiem iznāks katalogs-grāmata un viss būs iespējams. Paldies. Gaidīšu.

Galerijā Istaba- Ilzes Avotiņas gleznas

Galerijā "Istaba" no 25. oktobra līdz 4.decembrim skatāma Ilzes Avotiņas personālizstāde "Terase",

Jau pa galerijas logu redzams, ka gleznas iederas kopējā priekšmetu komplektā. Turpat auskari, turpat brošas, turpat smaržo ēdiens. Cilvēki atpūšas „Istaba” vispār ir atpūtas zona. Kur domas paliek kaut kur uz ielas. Te tu elpo kautkādas citas realitātes smaržas.

I.Avotiņas darbi te iederas. Arī tapuši atpūtas zonā- Barselonā. Kur gan tapuši arī daudzi citi darbi vai darbu idejas pēdējo gadu laikā- Francijā, Itālijā, Spānijā utt. Te varam sajust cik ļoti bildes eksponēšanas vide izmaina vai ietekmē bildes leģendu. Domās ieliekam šos darbiņus kādā plašā izstāžu zālē vai baznīcā un tie skanēs citādi. Tas vairs nebūs Ziemassvētku suvenīrs.

Bet tas nepazemina I.Avotiņas darbu vērti. Tie vienkārši var skanēt dažādi. Cits jautājums- vai tie liek domāt? Vai tas vispār vajadzīgs? Vai mēs filozofējam par to kā izskatamies, kad sēžam divatā uz terases vai kādā kafejnīcā? Un kāda šai situācijai ir filozofiskā jēga? Mēs vienkārši baudam brīdi, situāciju.

Mazliet mulsināja sakrālās bildītes. Te pieķēru sevi savos stereotipos par to kādai aurai jābūt bildēm ar kristīgu tematiku. Mulsināja arī tamdēļ, ka tā pat kā I.Avotiņas dārzu un terašu bildītes, tik pat labi iederējās pie brošām un krūzēm.. Vai pierodam ka mūsu domām par Dievu ir dekoratīvs raksturs? Te būtu vakadzīgs jūsu domu atbalsts.

Tikai vai nav tā, ka mēs pārāk tiecamies visam likvidēt neaizskaramības statusu saucot to vienkārši par demokrātiju?

Bildes ir ārkārtīgi dekoratīvas un Avotiņai raksturīgi košas. Dod Dievs, ka tas aizdedzinās pelēcināto, pārpacietīgo un pārlieki mierīgo latviešu mentalitāti, kurai tiešām būtu noderīga arī I.Avotiņas bilžu stila pātadziņa.

Bet tās būtu skaistas Ziemassvētku dāvanas.

"Gleznošana man ir kā ļaušanās kādai augstākai varai, tas ir – kā vīrietis mīl sievieti, kā māte mīl bērnu, kā dārzā uzplaukst zieds. Vajag tikai ļauties." (I.Avotiņa)