.

Custom Search

svētdiena, 2010. gada 5. decembris

Borisa Bērziņa darbi LMM izstādē


Vai ir iespējams neglīto padarīt par skaistu, ja to uzglezno? Mazs bērns, ar gleznojamiem rīkiem staigāja gar Borisa Bērziņa bildēm un izmisis skolotājai teica: „Kādas briesmīgas bildes!” Un pārgāja uz blakus zāli lai gleznotu L.Liberta gleznas studiju.

Jā, tiešām sarežģīta situācija. Kā uz šīm bildēm skatīties un vai vajag iestāstīt bērnam, ka viņam nav taisnība? Viņam trūkst izglītības? Gaumes? Ko tad īsti redzam šīs izstādes B.Bērziņa bildēs? Tie ir portreti. Portretu imitācijas, jo faktiski no portreta žanra te ir tikai kompozīcija. Tur redzam vai nu paša mākslinieka portreta vaibstus vai kāda cilvēka vispārinājumu ar paralēlām ikonmākslu studijām.

Es baudiju plastiku, kompozīciju, tonālās attiecības. Bet sižets, saturs? Varbūt esam nepareizi audzināti, ja gaidam no gleznas kaut ko estētiski skaistu? Te tā nav? Vai nav? Jā, man palīdz mana izglītība. Bet vai tas nozīmē, ka arī skatītājam ir jābūt ar speciālu mākslas izglītību? Es varu jūsmot par asprātīgu kompozīciju, neparastiem tēliem un to studijām, par izaicinājumu tradicionālajiem estētikas stereotipiem.. Reiz, kad jautāju māksliniekam par to, kamdēļ viņš glezno tos, kuri dabā neliekas īpaši skaisti, viņš atbildēja, ka skaistos nav jāglezno, viņi tā pat tādi ir. Ir jāmēģina parādīt skaitumu tur, kur mēs to citādi neredzam. Ļoti humāna tēze. Mākslinieks mēģina atrisināt šo nevieglo jautājumu- kā padarīt skasitu to, kas tāds dabā nav. Pareizāk,- kurš mums neliekas skaists, jo tā esam audzināti.

Jā, arī tie ikonu personāži, ko redzam Borisa Bērziņa bildēs nav nekāds fiziskā skaistuma etalons. Tur ir tikai skaista misija. Visu skaisto te dod saturs. Arī B.Bērziņa bildēs? Arī tie resnvaidži? Arī tie dzērāji ar uzdauzītajām acīm? Jā, tā ir gandrīz unikāla mākslinieka misija- padarīt skaistu neglīto! Nu pamēģinat izvēlēties kādu nodzērušos tipiņu no visa cilvēku daudzuma un pamēģināt uzgleznot viņu tā, lai mēs teiktu- fantastiska bilde!

Brīžiem ir sajūta, ka ikonglezniecības elementi, kompozīcija, bildes noformējums utt., ir ņemti palīgā, lai skatītājam būtu vieglāk skaisto ieraudzīt. Tas mūs kodē uz pozitīvu attieksmi pret bildi un ar to- palīdz pieņemt šo neparasto estētiku. Katram ir tiesības kaut kā un kaut kur reiz justies skaistam. Mākslinieks to palīdz īstenot. Tā nav „poveriska” attieksme pret skaisto un nav mūsdienās tik populārā ironiskā groteska, kad liekas galvenais ir izteiksmīgums un tā sasniegšanai attaisnojami jebkuri līdzekļi un intelektam te nav nozīmes. B.Bērziņa bildēs ir pozitīvas misijas spēks. Tas var spārnot, tas var sabaidīt, bet neneoliedzami tas tur ir.

Fantastiska, skulpturāla plastika, kas brīžiem rada sajūtu, ka deformējas pat zīmējuma virsma. Un tomēr tā iet rokrokā ar norādi uz studijām un meklējumiem. Blakus super stabilajām profila bildēm, ļoti bieži redzam studijas ar norādi, ka līdz šai stabilitātei ir iets garš studiju un meklējumu ceļš un tas nav slēpjams, bet ir pats kā mākslasdarbs. Kaut kas no baroka. Ne velti bieži B.Bērziņa bildēs ierauga paralēles ar P.P.Rubensa estētiku.  Bērziņš gan nav tik sportisks kā Rubens un kompozīcijas nav tāda ķermeņu kustība, bet process tiek rādīts ar studijveida piezīmēm uz lapas, kas dod savdabīgu ornamenta simbolisma sajūtu.


B.Bērziņa estētikas pieņemšanai ir nepieciešama zināma inteliģences pakāpe. Tā palīdz iegūt baudījumu.

    

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru