Nepabeigtās tēlniecības darba filozofija nav nekāds retums pasaules mākslas vēsturē un zināma vismaz no Mikelandželo laikiem. Un tomēr,- viena lieta, kad nepabeigtības filozofija notušē makslinieka reālu nespēju novest darbu līdz galam, cita- kad tās fizisko nepabeigtību turpina mūsu domas un noved līdz darbam, kas atbilst mūsu intelektam atbilstošam iznākumam. Tādējādi var pameditēt arī par to, kas īsti ir pabeigts mākslas darbs? Kur tam ir gals? Mums ir ieaudzināta stereotipa patiesība, ka labam literāram darbam ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Tādējādi, mākslas darbs ir pilnīgi apaļš un noslēgts- doma ir pieteikta, risināta un atrisināta. Viss. Tur vairs nav ko darīt. Citāda kompozīcija ir vairāk raksturīga austrumiem, bet Rietumu mākslā varam pamanīt no B.Brehta laikiem, kad tika „atcelts” nobeigums un izrāde, bija jābeidz skatītajam galvā, kad priekšskars ir aizvēries.
Apmēram tādas izjūtas ir A.Bikšes šaja izstādē. Nobeiguma nav un mums pašiem ir iesāktais jāturpina. Tādējādi nobeigums (briesmīgs vārds) var būt neskaitāmos variantos. Bet galvenais- tā nav tur izstāžu zālē. Tas ir dzīvs darbs. Gluži kā mūsu atmiņas par vēsturi, kas te apspēlētas- nobeigumi šīm atmiņām ir neskaitāmos variantos. Lai tā ir tuva Latvijas vēsture- Rainis, Aspazija, Ļeņins Cēsu ielā vai Sarkanais strēlnieks vai da vienalga kas no vēstures- katrs mēs par to zinām ko kaut nedaudz bet atšķirīgs un visiem ir taisnība, visiem- patiesība, jo ir viņa galvā un viņš taču ir patiesībā! Ne tā?
Burvīga neliela izstāde. Svētki mūsu domāšanai. Tāds intelektuālais estētisms. Iespējams. Tikai iespējams, ka baudas iegūšana no šiem darbiem ir atkarīga no mūsu intelektuālās attīstības līmeņa. Tas nav tukšais (bez nonievājuma) estētisms, kas liek vienkārši priecāties par bildi un viss.
Konceptuālās mākslas klātbūtnes efektu pastiprina Māra Bērziņa izteiksmīgā un asprātīgā literatūra, kas eksponēta pie katra no mākslas darbiem. Cepuri nost par šo ideju, ja vien.. ja vien labprāt paņemtu izdukātas lapiņas līdzi un palasītu tā vēl un vēlreiz mājā, atceroties izstādē redzēto. Lasīt izstādē tik daudz ar meditatīvu noslaņu kaut kā nav tik viegli. Gribas aptaustīt acīm un rokām A.Bikšes darbus. Un palasīt pēc tam. Varbūt dzerot kafiju ar kūku, bet pēc tam. Tur uz vietas es domu tikai aizsāku..
Par to vaicāju izstādes telpu saimniecei. Saņēmu atbildi- pirms Ziemassvētkiem iznāks katalogs-grāmata un viss būs iespējams. Paldies. Gaidīšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru