.

Custom Search

Retrospektīvās izstādes

Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984
Izstāde Rīgas Mākslas telpā 2010.gada novembris/decembris
Impresijas un pārdomas-
Tas ir arī laiks, kad es pats mācijos zināt un saprast procesus mākslā..  Un izstādē redzētais ir manas mākslas izglītības vide, kamdēļ arī skats uz to ir mazliet atmiņu deformēts.-

Pirmkārt, ir jāsaprot, ka radikālā atšķirība ar mūsdienām ir tā, ka viss esošais izstādē ir māksla, kura lielākajai daļai cilvēku nebija nemaz pieejama un tagad, salikta vienā izstādē tā pirmoreiz iegūst tādu skanējumu. Par to milzīga uzslava izstādes organizātoriem. Pat arī toreiz, kad visas šīs atsevišķās mākslas vērtības pa retam kaut kur tika eksponētas, tās nedeva tādu priekšstatu par koptēlu. Varbūt par to nojauta tikai viens otrs no dažiem desmitiem tiešajiem līdzdalībniekiem. Tas arī viss. „Māksla tautai”, kā toreiz to sauca valdošā nomenklatūra, izskatījās savādāka.  Akadēmija mierīgi virzīja jaunos mākslas censoņus ierastajās sliedēs un izskatījās labi. Tā atbalstija savējos, kopā ar Mākslinieku savienību ļāva izstādīties. Tur viss bija tā kā vajadzīgs, profesionāli. Kas bija tie pārējie? Tie kuriem, atšķirībā no mūsdienu māksliniekiem, kuriem, ja ir gribēšana, vienmēr iespējams atrast vietu, kur eksponēt savus darbus, tādas iespējas nebija, jo nebija privātu galeriju vai telpu. Viss tika uzmanīts un vairāk vai mazāk atklāti cenzēts.

Te jāpamana tā citā dimensija, kas šodien vairumam mākslas cilvēku tā īsti nav zināma- politiskā dimensija. Tas, ka nokļuvi disidentiskajā pagrīdē, deva papildus adrenalīnu, papildus emocijas, kas padarīja efektīvu gandrīz jebko, kas tur tika radīts. Ne mazsvarīgs fakts, kas padarīja šos mākslas darbus grūti vērtējamus ārpus šī konteksta. Vai tas, ka tu staigā puspliks savādās situācijās un mistisku skatienu ir kas supermāksliniecisks? Bet toreiz tas bija kas īpaši emocionāli aizskarošs. Vieni to redzot kļuva nikni un tiecās iegūt adrenalīnu kaļot plānus kā sodīt, citi- nonāca savdabīgā mākslas transā un likās kā dievi no citas planētas.

Viens ir skaidrs- šī laika māksla ir ļoti literāra. Tā bija pilna ar filozofiju pat ja mākslinieks pats tur neko daudz ielikt nedomāja. Un tas bija tā laika mākslas īpatnība. Par to varēja dusmoties mākslinieki, kuri neko nedomāja, par to varēja jūsmot skatītāji, bet pateikt vai saklausīt KAUT KO TĀDU alka turpat visi radošie cilvēki.


Aizliegtā augļa fenomens te bija ļoti noderīgs.
Labais tonis bija zināt moderno mākslu, moderno rietumu literatūru, kino, filozofiju, arī tos rietumu mākslas stilus, kurus kritizēja padomju ideologi. Tas iezīmēja vērtīgu īpašību- mākslinieki bija zinoši un intelektuāli gudri. Tas ir tas, kas varbūt bieži pietrūkst šodien, kad māksla pamatā  ir dekoratīvs, tehniski interesanti izpildīts laukums.  


1977.gadā bija organizēta neliela izstāde „Zinātne un zinātniskā fantastika” un, lai arī pats par sevi tas nebija toreiz kāds sevišķi redzams notikums, tas deva norādi kā var legalizēt formālus eksperimentus mākslā- nosodāmais sirreālisms te varēja būt attaisnots kā zinātniskā fantastika un viss bija kārtībā. Metaforas. Vienas vienīgas metaforas. Bezgalīga runāšana zemtekstos, kas ik pa brīžam rezultējās performancēs, kur  centrā bija kailais cilvēks tādējādi izsakot alkas beidzot būt tādam, kāds patiesībā esi uzspļaujot uz visiem noteikumiem, ierobežojumiem un arī ētiskajām normām.