.

Custom Search

ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

Ieva Iltnere mākslas Galerijā Rīga


Elegants aristokrātisms banku ierēdņu drēbju krāsās. Ieva Iltnere sevi parāda kā eleganta dāma latviešu gleznotāju vidū. Tas mazliet disonansē ar blakus esošās Vecrīgas Ziemassvētku suvenīru ņirboņu. Bet, te arī izspaužas aristokrātiskais- es tam stāvu pāri! Lai gan visdrīzāk tam nav nekāda Ziemassvētku konteksta. Tā vienkārši ir gadījies. Bet līdz ar to arī saasinās uzmanība pret to, ko redzam tieši šādā izskatā. Ieva Iltnere nekad nav bijusi mākslinieks-kaitinātājs vai mākslinieks-huligāns. Viņas darbi  vienmēr ir fascinējuši ar sievišķīgu lielumu un pamatīgumu. Arī darbu izmēros. Arī darbu idejās. Arī darbu kvalitātē.
Man redzētais lika padomāt par to „pareizo” pasauli mums apkārt, kas lemj par mūsu dzīves kvalitāti un kur emocijas rodas tikai ja tev iesper zibens vai atrodas kārtējais upuris, kam pieklajības dēļ mēs visupirms pajautājam „vai ar tevi viss ir kārtībā” un „piedāvājam dvieli”. Kur ziedu pļava ir banalitāte, par kuru nav vērts runāt.

Esam starp divām pelēkajām pasaulēm- to ierēdņu formastērpu pelēcību un „latvisko” pelēcību. Aiz katrām no tām stāv kas liels un ietekmīgs. Mūsu etniskā un politiskā metafora. Ievas darbi vairāk gan aktualizē mūsu politekonomiskās civilizācijas gaumi un stereotipus, kas saka, ka ierēdnim jābūt pelēkam, blakus lielajai lietai, ko tas pārstāv. Briesmīga ideja. Novecojusi un briesmīga. Varbūt tamdēļ tā iekrita Ievas darba nosaukumā norāde uz „sofu sēņu krāsā”.

Vienlaikus- ja skatām šīs gleznas kā mūsdienu interjera daļu, tai nav tās dekorativitātes, ko bieži redzam mūsdienu jaunās paaudzes mākslinieku darbos kā ierēķinu, ka gleznu gribās pārdot. Tas nav dekoratīvs laukums ar pārsteidzošu tehnikas demonstrējumu. Tās pircējiem jābūt labas mākslas sapratējiem. Arī gara aristokrātiem. Brīžam liekas, ka Ieva bīstami manipulē ar to cilvēku stereotipiem, kuri spējīgi viņas darbus nopirkt. Arī te izpaužas viņas fascinējošais inteliģentums.

Es gan teiktu, ka Ievas darbi labi saderētu komplektā ar vīra- Jāņa Mitrēvica darbiem, no kuriem vismaz pārīti pašlaik varm redzēt galerijā „Māksla XO”. Lielisks tandēms.
Jā, kā būtu ar Ievas darbiem, ja apkārtējā pasaule mums dotu kaut mazliet vairāk prieka..?

Vēsturiski? Nāk prātā arī citādas paralēles- pelēkie baroka laika spāņi vai..- Rembrants, kuram vienkārši nabadzība lika spēlēties ar vienu pašu brūno. Ievas darbos ir no baroka laika spāņu aristokrātijas vai Rembranta koncentrēšanās uz vienas krāsas iespējām un norādi par piederību sava laika gleznotāju elitei.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana