Zigmunds Bielis un Jānis Straume Laimīgās mākslas muzeja salonā Pinakotēka Galerijā Rīga

Zigmunda Bieļa tēlniecības darbu ekspozīcijā pirmkārt pamanīju perfekti apspēlētus vecā bruģa akmeņus. Perfekti. Ar mokām var nociesties nepārbraucot ar roku, lai izbaudītu akmeņa faktūru, formu un kā tā pārauga metālafigūru turpinājmos. Ikdienā redzam šo kombināciju, tikai komplektā bruģis un automašīnu dzelži, kur viens ekspluatē otru. Te ir fantastiska saderība. Kā mieru izlīguši vai mīlestībā atzinušies.  Man te nāk prātā A.Čaka dziesmas bruģim. Te ir „Sirds uz trotuāra”. Tā ir dziesma bruģim.

Man gan būtu gribējies mazliet vairāk klusuma apkārt. Gandrīz par raibu viss ietvars un darbus pat tā uzreiz neieraugi. Meklējot. Bet varbūt tas ir  dabiski, kā jau bruģis pilsētā- nepamanīts un piemīts. Mēs arī te to nepamanām. Tikai kad apsēžamies aiz piekusuma un nolaižam acis, ieraugam visu dabas zīmējumu akmens dzīslās, iztēlojamies to, kurš bija to mākslinieks, mēs apskāršam, kas ir visapkārt. Arī te- Galerijas Rīga Laimīgās mākslas muzeja salonā. Un arī pārejie mākslinieka tēli te ir pilntiesīgi bruģa apdzīvotāji- elegantu auto plūdlīnijām un tomēr apgaroti, ar uz saviem pleciem izdzīvota satura informāciju.

Ir vērts aiziet. Ir vērts.

Jāņa Straumes paradoksālie mēbeļu dizaina pieminekļi man likās labi sazied ar Z.Bieļa mazo formu tēlniecību.

Arī te redzam augstākās proves profesionālisma pārsteidzošus savijumus ar elegantu pilsētas puikas vēlmi atdzīvināt to, kas mums liekas statisks pēc savas definīcijas. Mēbeles atdzīvojušās kā modes skatei ar visu šīs modes skates statusu- tu skaties uz to kā mākslas darbu un tikai tad saproti- ka tam ir pielietojums. Un arī nevienmēr, ja par pielietojumu nesaucam baudījumu par mākslinieka augsto pienesumu. Varbūt esam pārspīlējuši domājot, ka mēbelei visupirms jābūt funkcionālai. Pareizāk- vai esam pareizi sapratuši vārdu „funkcionāla”? Tas nepavisam nenozīmē kaut ko uz kā var uzsēsties vai kurā kaut ko var ielikt. Te ir atbilde- funkcionalitātei ir arī garīga dimensija. Ja tā mums dod estētisku komfortu, tad tā ir funkcionāla. Ja, protams, gribam uz visu skatīties lietišķi un praktiski.

Taisīt mēbeli ka izaicinošu mākslas darbu bez praktiskās funkcionalitātes ir liela meistara privilēģija. Savā ziņā tas var atsaukt atmiņā antīkās Romas triumfa arkas, kur pirmo reizi tik efektīvi eksponējās nekur neizmantojama arhitektūra vai divdesmitā gadsimta dadaisti, kuri gan drīzāk kaitināja publiku laužot estētikas stereotipus. Bet,- ja antīkā Roma vēl demonstrēja tehnisku varēšanu, tad dadaisti varēja iztikt bez amatprasmes, te svarīga bija iesīkstējušās publikas kaitinoša ideja. Te pirmoreiz mēbele varēja tikt izrauta no konteksta un eksponēties kā mākslas darbs.

J.Straupes darbos nevaram redzēt dadaistisku antiestētismu, te pamatos redzama ļoti laba makslinieciskā izglītība un gaume. Tas ir „romisms” latviskā garā- mazliet miniatūrāks, komplektā ar bijāšanu pret amatprasmi visaugstākā līmenī un arhitektūras vietā te ir mēbele. Cepuri nost! Te tiešām redzam meistaru ar lielo burtu!