.

Custom Search

piektdiena, 2010. gada 3. decembris

Barbaras Gailes gleznu izstāde LMA



Krāsu laukumu izstāde. Krāsu laukumu. Lielāku, mazāku, melnu, baltu pelēku; ar švīkājumiem, bez, ar pumpām un bez.


Es vēlos saprast. Vēlos sajust. Uz mani zaglīgi skatās citu skatītāju acu skatieni, liekas jautājot ko līdzīgu.
Radošs eksperiments. Vai cilvēks ir iedziļinājies tehnikas niansēs, ka zina par daudz. Es kādreiz ko līdzīgu sajutu savā mācību  priekšmetā augstskolā (nav pat svarīgi šoreiz, kas tas ir par priekšmetu- vispārināsim)- es gatavojos, gatavojos, vācu un vācu jaunus materiālus, lasīju un lasīju un vienā brīdī jautāju- bet kam tas viss ir vajadzīgs, jo lai kāds tam sekotu līdz ir jāmācās tikpat daudz cik man, bet cik būs tādu, kas tam veltīs tik pat daudz laika?


Ar Barbaras gleznām ir kas līdzīgs. Es saprotu cik daudz nianses var ieraudzīt profesionālis skatoties aizssvīdušu spoguli vai portfeļa ādas faktūru. Bet to nevar gaidīt no neprofesionāla skatītāja
Ja velkam paralēles ar zinātni- ir līmenis, par kuru var stāstīt skolā, ir līmenis, ko var publicēt populāros žurnālos, ir līmenis, ko var stāstīt augstskolu studentiem, bet ir- ko stāstīt augstākā līmeņa speciālistiem aiz aizslēgtām durvīm.


Mēs visi varam tiekties, lai nokļūstam tur, aiz tām aizslēgtajām durvīm un saprotam par ko tur ir runa. Mēs visi. Bet retajam tas izdosies.
Barbarai ir izdevies ieiet aiz tām durvīm un šobrīd viņai pašai tas ļoti patīk. Tā ir skaista sajūta un saprotams, ka no tās jācenšas iegūt maksimālais. Un tad jāseko nākamajam solim- tā ir atgriešanās pie tiem, kuri arī grib, bet nespēj, saprotot, ka vēl burvīgāk ir pastiept roku un palīdzēt pie sevis nonākt citiem, lai arī mēs, jūs, viņi, viņas spējam iegūt to baudījumu, ko pašlaik māksliniece. Lai izdodas. Bet varam mēģināt arī paši paieties pretīm, pārslimojot pirmo apjukumu, pirmo samulsumu.


Ir gan vēl kādas pārdomas par niansēm, kuras kādreis sevī nēsāju, klausoties dažādu sprediķotāju bībeles teksta interpretācijas, kad sēdēju parkā un mani tiecās pamācīt šie klejojošie gaismneši. Esmu daudz to lasījis un tomēr, katrs no šiem vienā un tajā pašā vietā saskatīja arvien jaunas un jaunas nianses līdz nepazīšanai  pamainot attiecīgās rindkopas saturu un jēgu. Un man brīžiem likās, ka arī Vinniju Pūku lasot dienu dienām tā pamatīgi analizējot katru teikumu, mēs tur ar laiku ieraudzīsim tādus filozofiskos dziļumus, nu T..Ā..D..U..S, ka varētu šo tekstu ierindot starp pasaules dižāko garīgo mantojumu ar pārpasaulīgu izcelsmi.
Mēs te, LMA izstāžu zālē, Barbaras Gailes darbos varam redzēt nianses. Smalkas, smalkas nianses.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana